KĀPĒC BALSOT PAR 12.SARAKSTU – SUVERĒNO VARU?

Pirms mēneša tika svinīgi atzīmēta 20 gadu jubileja, kopš Latvija ir iestājusies Eiropas Savienībā. Četri Eiropas Parlamenta sasaukumi nu jau gandrīz aiz muguras, un pirms mēs visi ejam vēlēt jauno Eirodeputātu sastāvu, būtu lietderīgi izanalizēt sasniegtos rezultātus un izvirzāmos mērķus. Izvērtēt ar vēsu prātu, bez liekām emocijām un pārspīlējumiem. 

Tātad, kā jūs jau paši pamanījāt, neviena no partijām, kas kaut vienu reizi tika pārstāvēta Eiropas Parlamentā,  nerunā par saviem sasniegumiem. Dīvaini, vai ne? 

Šāda aizdomīga kautrība nav raksturīga politiķiem, it sevišķi tiem, kas pavadījuši Briselē divus vai trīs termiņus. Esam pieredzējuši pat absurdo situāciju, kad viens, veselus 20 gadus Eiropas Parlamentā nosēdējis deputāts, bija spiests reklamēties lielveikalos, kā “pats aktīvākais Latvijas deputāts”. Mīļā sirds, ja tā  tiešām būtu, tad šim darbonim nevajadzētu tērēt desmitiem tūkstošus eiro, lai par sevi atgādinātu veikalnieku televizoros!

Latvijas cilvēks ir sen pieradis, ka jebkurš no Latvijas ievēlētais Eirodeputāts pazūd no publiskās skatuves nākošajā dienā pēc ievēlēšanas, lai atkal uzpeldētu ekrānos un uz māju sienām īsi pirms kārtējām vēlēšanām. Bez kādas atskaites par padarīto. Bez savu uzvaru un sasniegumu uzskaitījuma. Pietiek ar abstrakto saukli no sērijas “Viss būs labi!” un visu pārējo izdarīs labticīgais un pieticīgais vēlētājs. Pārējiem Eiropas Parlamenta kolēģiem arī nebūs, ko parādīt. Līdz ar to, šāds “neko nedarījušo deputātu” konsensus bija saglabājies visu šo laiku. Tā kā nevienam Eirodeputātam nav nekāda taustāma rezultāta, līdz ar to vēlētājam arī nav ar ko salīdzināt. Finālā, sacenšas nevis partiju ideoloģiskās platformas un deputātu topošo darbu programmas, bet vien partiju reklāmas budžeti un spējas “izsist” no vēlētāja emocijas – eiforiju, bailes, naidu – atkarībā no valdošā politiskā pieprasījuma. 

Šīs politiskās sezonas absolūtais hīts ir cilvēku baiļu ekspluatācija un sacensības starp partijām par vārda “drošība” neskaitāmo atkārtošanos savās priekšvēlēšanu programmās. Tiek runāts par visas Eiropas drošību, par Latvijas ieguldījumu Eiropas drošībā, par Eiropas armijas izveidi, par militāriem iepirkumiem, par ieroču piegādēm, par 72 stundu somām un tml. Respektīvi, drošības aspekts aizvietoja šīm partijām visu pārējo, kas ir svarīgs jebkuram cilvēkam – darba algas, pensijas, sociālās garantijas, ekonomikas attīstība, ģimenes vērtības, bērnu un jauniešu izglītība – par to šajās vēlēšanās nerunā faktiski neviens. 

Izņemot partiju SUVERĒNĀ VARA.

Jāatzīst, ka Latvijas vēlētājs tiek apzināti maldināts no pārējo politisko partiju puses – 8.jūnijā Latvijas pilsoņi balsos par saviem pārstāvjiem Eiropas Parlamentā, nevis Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā jeb NATO. Ieroči, armijas, valstu militārā aizsardzība – šie ir no NATO dienaskārtības paņemtie jēdzieni un tiem ir visai mazs sakars ar Eiropas Parlamentu. Mēs esam iestājušies NATO arī –  pirms 20 gadiem un visu šo laiku centīgi, pat ar uzviju, esam pildījuši visas savas saistības. 20 gadus valdība ir tērējusi mūsu nodokļus, lai piepildītu Aizsardzības ministrijas un NATO budžetu. Latvija jau sen ir starp NATO dalībvalstu līderiem, kas procentuāli no IKP tērē krietni vairāk, nekā vidusmēra Eiropas valsts. Līdz ar to, mēs – Latvijas iedzīvotāji – savu parādu valsts drošībai jau esam samaksājuši.

Tātad, ja jums kādas partijas kandidāti mēģina aizmālēt acis, virzot visus akcentus tikai uz drošības jautājumiem, tas nozīmē to, ka: 

• viņi jums melo, jo Latvijas drošības jautājums ir atrisināts pilnībā ar mūsu dalību NATO;
• šo partiju politiskajā piedāvājumā nav nekā cita. Tukšums.

Pie tam, runājot par drošību, visi šie politiķi runā vienīgi par kara turpināšanu. Neviens no viņiem pat necenšas uzsākt runāt par MIERU un to, kā to MIERU panākt visātrāk.

Mēs, kā partija, par to runājam. Vienīgie. 

Mēs atklāti sakām, ka katra diena ir svarīga, lai paātrinātu MIERA iestāšanos, jo katru dienu karā mirst simtiem un pat tūkstošiem cilvēku.

Trešā raksturīgā iezīme – nav jūtama tradicionālā robeža starp valdošām partijām un tā saucamām “Saeimas opozīcijas partijām”. Viņas visas ir saplūdušas politiskajā ķīselī, atkārto vienus un tos pašus saukļus, sinhroni balso un piepalīdz viena otrai. Opozīcija balso par valdības piedāvāto ministres kandidāti, bet valdošās partijas piepalīdz “opozicionāram” izbīdīt cauri viņa nekustamā īpašuma projektu galvaspilsētas ostā. “Izlidojušais” premjers un viņa līdz šim it kā asākais kritizētājs kopā smaidīgi fotografējas publiskajā pasākumā. Viņiem pat nav vairs jāslēpj, ka viņi visi barojas no vienas siles, jo tauta ir nogurusi.

Tauta ir nogurusi no pastāvīga stresa, ikdienas cīņas par izdzīvošanu un neskaitāmām bailēm par savu un savu bērnu nākotni. Sabiedriskie mediji perfekti pilda valdošo partiju uzdevumu, vairojot baiļu un naida sajūtu sabiedrībā. Jo šāda sabiedrība ir viegli pārvaldāma. Savukārt, ikdienas stress neļauj cilvēkiem attapties, sakārtot savas domas un sākt prasīt atbildību no politiķiem.           

Mēs negribam ļaut šādiem politiķiem turpināt manipulēt ar Latvijas cilvēkiem. Nu ir gana!

Mēs esam apvienojuši domāt- un strādāt- gribošus profesionāļus, lai panāktu, ka nākošos 5 gadus Latvijas iedzīvotāju vēlmes tiktu sadzirdētas un atbalstītas. “Eiropas solidaritāte” ir tukša skaņa, ja tam neseko konkrēta rīcība, lai beidzot, pēc 20 gadiem, izlīdzinātu Latvijas un Rietumeiropas iedzīvotāju dzīves līmeni.

Es esmu bezgalīgi pateicīgs Dievam, ka partijai SUVERĒNĀ VARA izdevās apvienot savās rindās īstos cilvēkus, kas neklanās nekādai varai un spēj sasniegt rezultātus, pat būdami mazākumā. Es zinu, ka šis līdzīgi domājošo profesionāļu kodols piesaistīs vēl simtiem un tūkstošiem Latvijas patriotu, kuriem nav un nebūs citas zemes, kā LATVIJA!

Mēs ticam, ka SUVERĒNĀ VARA nodrošinās Latvijai un Latvijas tautai mieru, saticību un sen nopelnīto labklājību. Par Latviju!