Daudzi jautā mūsu partijas nostāju Krievijas – Ukrainas kara jautājumā. Plašu rezonansi izraisīja mūsu pārstāvju publiski paustais viedoklis par to, ka abas puses jānosēdina pie sarunu galda. Pievienojamies Pāvesta Franciska viedoklim par to, ka karš vienmēr ir sakāve un uzskatām, ka starptautiskajai sabiedrībai ir jāveicina miera sarunu uzsākšanu, nevis jāatbalsta kara turpināšana. Neviens no viedokļu līderiem nespēj atbildēt, kāds ir plāns karadarbības izbeigšanai. Dzirdam tikai viedokli par to, ka Ukrainai ir jāuzvar, taču šī viedokļa paudēji noklusē to, cik dzīvības tas vēl prasīs.

   Ja mēs vēlamies izbeigt asinsizliešanu, mums jāsāk gādāt par mieru. Ja mēs vēlamies mieru, tad ir jāsāk sarunāties. Ja mēs vēlamies sarunāties, ir jābeidz karināt birkas un izteikt spriedumus. Pēc tam, kad apstāsies kara mašīna, varēsim rūpīgi spriest par to, kā tas notika. Tāpēc mūsu plāns un mūsu piedāvājums ir – miera sarunas un to veicināšana. Visi, kas klaigā un apsaukājas, ir sadedzinājuši tiltus un no tiem nebūs nekādas jēgas miera sarunās. Palūkojiet, kas notiek komentāros zem jebkura jautājuma par karu: naids, alkas pēc asinīm un neprāts.

  Neviens pie varas šobrīd esošais Latvijas politiķis nav gatavs vecināt miera sarunas starp abām pusēm. Nevienam pie varas esošajam Latvijas politiķim nav plāna, ko darīt ļaunākajā gadījumā. Ir tikai tukšs naids.  Neviens nevar parādīt robežu, kur un kad beidzas naids. Neviens nevar pateikt, cik cilvēku dzīvības zaudēt būtu pieņemami. Līdz cik krustiem būtu jāturpina karš? Mirst cilvēki. Katru dienu. Karš ir jāizbeidz. Un naids ir jāizbeidz. Divkoši ir tie, kas to neredz un vēl lielāki divkoši ir tie, kas attaisno savu naidu ar karu. Kur ir robeža? Kad šie cilvēki pateiks “stop, nu jau ir par traku”?. Aptrakušais pūlis aplaudē un priecājas – par pensionāru eksaminēšanu, par “Crocus City Hall” Krievijā teroraktā bojāgājušajiem, par to, ka tagad esot pilnīgi droši atļauts krievvalodīgos saukt par cūkām un utīm, jo policija uz iesniegumiem par naida kurināšanu nereaģē. Kad cilvēki sapratīs, ka naids tikai vairo naidu? Vai tiešām šie naida kurinātāji nesaprot, ka kara zvērības ir nekavējoši jāizbeidz un lai cik šausmīgas tās būtu, tās neattaisno nevienu naidīga viedokļa paudēju šeit Latvijā? Kad atgriezīsies saprāts? Kad kāds pateiks “stop”? Kur ir robeža? Šobrīd izskatās tā: Ja tu nejūti naidu, tas ir noziegums. Ja tu vēlies atrisināt karu ar miera sarunām, nevis turpināt to līdz visu cilvēku bojāejai, tad tu esi nodevējs. Tāda ir loģika šiem “pareizā” viedokļa paudējiem.

  Mēs, “SUVERĒNĀ VARA”, esam vienīgie, kuri atsakās pievienoties naida kurināšanai un nebaidās publiski paust loģisku plānu karadarbības izbeigšanai. Vēl jo vairāk: dodoties uz Eiropu, esam gatavi sniegt visu nepieciešamo atbalstu miera sarunu tapšanā, izmantojot savu pieredzi, diplomātiju un veselo saprātu. Mums visiem ir svarīgi, lai karš tiktu izbeigts, lai iestātos miers un lai mēs, šeit Latvijā arī pārstātu baidīties par sevi, par saviem tuviniekiem un par savu zemi. Pret mums ir izvērsta naida un vajāšanas kampaņa no valdošajām partijām un viņu līdzskrējējiem tikai par to, ka vienīgie neatbalstām kara turpināšanu un vienīgie nevēlamies vairot naidu. Naids ir neapturams un to nevar “nomērīt”. Pajautājiet to “pareizā viedokļa paudējam” – viņš nespēs atbildēt, cik tālu sniedzas viņa naids. Bieži vien šis naids sniedzas līdz pat priekiem par nevainīgu civiliedzīvotāju nāvi, jo viņi “taču dzīvo agresorvalstī un ir līdzvainīgi kara noziegumos”. Mēs nevēlamies būt tādi, kā šis cilvēks. Mēs vēlamies mieru un saticību starp cilvēkiem un valstīm. Kā savu bērnu vecāki un mazbērnu vecvecāki, mēs zinām, cik dārga ir katra dzīvība. Mūsu nīdēji par mums raksta “ Šitie pirmie skries ar neļķēm bučot tankus!”, bet mūsu atbilde ir – nespriediet pēc sevis! Mēs – vienīgie esam gatavi darīt visu, lai mums visiem pat nebūtu jādomā par svešiem tankiem mūsu zemē!