Jūlija Stepaņenko: “Sievietei politikā ir vieglāk nekā vīrietim”
Iepazīstieties ar Jūliju Stepaņenko, juristi un politiķi, sievieti un četru bērnu mammu. Parunāsim par to, kā un kāpēc profesionāli veiksmīga sieviete dodas politikā un kādus jautājumus viņa risina cilvēku un pasaules labā.
Avots: preses foto
Precējusies ar Vjačeslavu Stepaņenko, arī zvērinātu advokātu, politiķi un partijas kolēģi. Mamma četriem bērniem – diviem dēliem – 19 un 10 gadi, un divām meitām – 16 un 14 gadi.
Uzziņai: Jūlija Stepaņenko (46) ir zvērināta advokāte, politiski un sabiedriski aktīva, 12. un 13. Saeimas deputāte. Vada 2022. gadā izveidoto partiju “SUVERĒNĀ VARA”. Kā partijas līdere vadīs tās sarakstu jūnijā paredzētajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Pirms politikas - “sieviešu karaļvalsts” un pareizi izdarītās izvēles
– Es uzaugu ģimenē, ko var saukt par “sieviešu valstību”, mēs bijām četras – vecmāmiņa, mamma, mana tante un es. Vecmāmiņa bija mūsu galva – viņa pieņēma svarīgākos lēmumus un visu mūžu strādāja par skolotāju skolā. Viņa mācīja ķīmiju, bioloģiju un ģeogrāfiju divās valodās – krievu un latviešu. Mamma – vidusskolas matemātikas skolotāja. Tante – mūziķe, spēlēja flautu Nacionālajā simfoniskajā orķestrī.
Māja vienmēr bija piepildīta ar skaņām – vai nu skaista mūzika (mana tante mēģināja), vai bērnu balsis: mana vecmāmiņa pastāvīgi gatavoja kādu olimpiādēm, manai mammai bija bezgalīgi daudz skolēnu.
Manas vecmāmiņas intuīcija bija unikāla: kad man bija pienācis laiks doties uz skolu, tieši viņa man izvēlējās Rīgas 50. vidusskolu, labāko latviešu skolu galvaspilsētā (kas vēlāk kļuva par Rīgas Centrālo humanitāro ģimnāziju). Bija ļoti grūti tur nokļūt, bija pat jānokārto eksāmens. Skolā mācījās slavenību, latviešu inteliģences, bērni. Man, mazam bērnam no parastās ģimenes, bija jābrauc ar vilcienu un tramvaju (dzīvojām ārpus pilsētas), bet vecmāmiņa tā nolēma – un par to netika runāts.
“Izvēli noteica, manuprāt, gan intuīcija, gan veselais saprāts. Tā nebija tipiska izvēle krievvalodīgai ģimenei 80. gadu vidū, taču laiks parādīja, ka tā bija ļoti pareiza izvēle.”
Nebiju īpaši pārsteigta: nu, uz latviešu skolu, tad uz latviešu. Visi mani radinieki ir no Latgales, viņi ir asiņu, valodu un mentalitātes kopums – krievu, baltkrievu, latgaliešu, latviešu, poļu… Un visi runā trīs valodās – krievu, latgaliešu un latviešu.
Rezultātā ieguvu izcilu izglītību, un pēc tam daudzi man jautāja, kur esmu iemācījusies tik literāri pareizu latviešu valodu? No skolotājas Austras Rozes. Viņa bija viena no latviešu inteliģences leģendām, stingra un prasīga, bet tajā pašā laikā ļoti radoša – viņa ieaudzināja mūsos ne tikai ideālas gramatikas zināšanas, bet arī valodas skaistumu un mīlestību pret literatūru.
Skolā bija arī teicama angļu valoda, un daudzi priekšmeti bija angļu valodā, un mēs ar draudzeni bijām divas labākās skolnieces angļu filoloģijā.
Es mācījos labi, patiesībā biju teicamniece. Un, kad man bija jāizvēlas, kur iet tālāk, man bija trīs iespējas: jurisprudence, angļu svešvaloda un socioloģija. Mani uzņēma visās trīs LU fakultātēs.
18 gadu vecumā ir grūti saprast, kurp doties un kāpēc. Tā ir vai nu klejošana tumsā, vai intuitīvs ceļš, vai arī “ak, tas tagad ir modē”. Un šajā jautājumā, manuprāt, ir ļoti svarīgi saņemt vecāku norādījumus, kuri zina visus jūsu plusus un mīnusus.
Mamma tad man teica: tikai jurisprudence. Un es ieklausījos. Mamma izrādījās tikpat talantīgi intuitīva kā mana vecmāmiņa. Juridiskā izglītība man patika, un tā atbilst manam raksturam. Un vispār es uzskatu, ka tā ir noderīga un universāla, piemērota un nav lieka vispār jebkurai personai.
Šī izglītība attīsta loģisko domāšanu: jūs iemācāties atrisināt jebkuru problēmu un atrast optimālo risinājumu. Pēc tam jūs zināt, kā risināt gan profesionālos, gan ikdienas uzdevumus – pēc noteiktā algoritma. Šī ir lieliska prasme! Jebkurai profesijai, jebkuram turpmākās darbības virzienam. Mēs principā to darām katru dienu.
Universitātē es izdarīju vēl vienu izvēli, kas noteica visu manu turpmāko dzīvi. Bet šoreiz – pati (smejas).
“Pirmajā kursā pie manis pienāca kursa biedrs ar kādu jautājumu. Bet es viņu pamanīju jau sen. Spilgts, harizmātisks, vienmēr uzmanības centrā. Līderis. Cilvēkus viņš vienmēr piesaistīja… Vjačeslavs Stepaņenko.”
Protams, viņš ieviesa haosu manā, kā studentes teicamnieces, dzīvē. Taču šis skaistais haoss pārvērtās jūtās un pēc kāda laika arī laulībā.
Pēc universitātes Vjačeslavs sāka nodarboties ar biznesu un vēlāk – ar politiku, es strādāju par juristi, tad sāku doties bērnu kopšanas atvaļinājumos…
Atceros tādu jocīgu brīdi: kad mums bija trīs bērni, es devos pastaigās pa Imantu šādā sastāvā: vidējā meita ratos, vecākais dēls tipina blakus, turoties pie rokas, jaunākā meita – slingā… Un brīnījos, kāpēc cilvēki uz mani vērās tik pārsteigti 2009.-2010.gadā! Toreiz tas bija neparasti.
Laimīgi jaunlaulātie.
Politikā - taisnības izjūta un pravietisks sapnis
– 2009. gadā ar trešo bērnu biju bērna kopšanas atvaļinājumā, kad valstī iestājās krīze, Latvijā ienāca Starptautiskais Valūtas fonds un sāka diktēt noteikumus nodokļu politikā. Sāku intensīvi lasīt visas ziņas un dokumentus – sāka mainīties īpašuma nodokļi. Man likās, ka tās ir ļoti negodīgas izmaiņas pret mums, Latvijas iedzīvotājiem. Un starp citu, līdz pat šai dienai mēs redzam to nepareizo lēmumu sekas – kā cilvēki nevar nomaksāt kredītus, kā zaudē savu vienīgo nekustamo īpašumu utt.
Otra netaisnīgā lieta, kas toreiz notika, bija ar māmiņu algām. Kad ļoti samazināja bērnu pabalstus, kad noteica “griestus” māmiņu algām, kad nolēma, ka sociālās iemaksas nav tavas nākotnes garants – tu tagad maksā lielas iemaksas, un mēs pēc tam lemsim, kad dosies bērna kopšanas atvaļinājumā un nevarēsi strādāt, mēs paši izlemsim, cik maksāsim un kādus “griestus” noteiksim. Sanāca, ka cilvēki savu līguma daļu izpildīja, bet valsts – nē. Daudzas sievietes jutās pieviltas.
Es cilvēkus aktīvi konsultēju, daudziem gatavoju prasības pieteikumus, petīcijas, apelācijas – nokārtoju advokāta eksāmenu un sāku profesionālo praksi. Galu galā kopš bērnības es uzaugu ar paaugstinātu taisnīguma izjūtu. Un skolā bija tāda, un tiesību zinātne tikai attīstīja šo sajūtu.
Taču vienā brīdī atnāca sapratne, ka individuālās uzvaras nevar labot tendenci. Nav jēgas cīnīties ar netaisnīgu likumu sekām, ja ir jāuzlabo paši likumi. Tad es nolēmu, ka man ir pienācis laiks pievienoties šai cīņai par taisnīgumu jaunā līmenī. Esmu juriste, man ir zināšanas, varu būt noderīga daudziem cilvēkiem.
Un Vjačeslavs mani atbalstīja ar lielu entuziasmu! Tā nu es devos “šturmēt” 12. Saeimu.
Jāsaka, ka vēlēšanas man vienmēr ir bijis īpašs notikums, pat pirms tam, kad mans vīrs un es tajās sāku piedalīties. Kopš vidusskolas es rūpīgi skatījos katru “Vēlēšanu nakti”. Man tā bija tikpat interesanta kā detektīvfilma! Es vienmēr sekoju šīm nakts modrībām; es skatījos katru vēlēšanu nakti līdz rītam. Man patika skatīties politiķus, viņu runas, emociju maiņu: te viens smaida visu ceļu, un tad – citā pieslēgumā viņa seja jau ir drūma- protams, parādīja reitingus no cita reģiona – un tagad viņš vairs nav vadībā, bet pilnīgi otrādi… Un kā viss var mainīties – burtiski pāris stundu laikā! Tik dzīvi, tik neviltoti un ļoti aizraujoši!
Reiz man pat bija sapnis: es pati piedalos vēlēšanās un kļūstu par deputāti, Saeimā man pasniedz deputāta portfeli, es paceļu acis un virs sevis redzu ļoti skaistus, rakstainus griestus.
“Sapnis izrādījās pravietisks. 2014. gadā mani ievēlēja 12. Saeimā, iegāju zālē, pacēlu acis un ieraudzīju tos pašus griestus no sava sapņa.”
.
Drosmīgi lēmumi
Pirms Saeimas man nebija lielas publiskas uzstāšanās pieredzes, un tas bija vienīgais, no kā es baidījos. Iziet pie cilvēkiem, runāt no tribīnes – ak, kā es biju uztraukusies.
Jā, es zinu, ka tas ir viss, kas daudziem deputātiem vajadzīgs – dižoties kameru priekšā, avīžu pirmajās lappusēs, pārsteigt sabiedrību ar spilgtiem izteikumiem (bieži vien bez pievienotās vērtības).
Taču es esmu pieradusi strādāt rezultātu, nevis slavas dēļ. Man nebija svarīgi, vai es nokļūšu TV sižetā vai avīzē, man bija svarīgi, lai darbs būtu paveikts. Man ir svarīgi paveikt to, ko es esmu nodomājusi.
Tāpēc politiskās debates un spēles man kļuva par ļoti nopietnu pārbaudījumu. Simtprocentīga izeja no komforta zonas.
Saeimas tribīnē.
Pārbaudījums, uztraukums, bet ne bailes. Jo, tiklīdz mani ievēlēja Saeimā, es jau zināju, kā varu būt noderīga. Tātad ir likumi, ir grozījumi, un deputāti var rosināt grozījumus, lai likumi būtu efektīvāki un cilvēkiem noderīgāki. Tāpēc es ieslēdzu savu radošo enerģiju un juridisko pieredzi – un sāku veidot šos grozījumus. Neskatoties uz to, ka biju opozīcijas deputāts. Un būsim godīgi, ne visi opozīcijas deputāti vispār kaut ko ierosina.
Pirmkārt, protams, es iestājos kā sieviete un kā mamma – par ģimeni. Tad bija tas lielais stāsts par grāmatu kā Kārlis kļuva par Karlīnu, paredzētu mācībām bērnudārzos. Un es nolēmu: uzliksim juridisku barjeru pret dīvainām iniciatīvām, kas var ienākt prātā dažādiem dīvainiem cilvēkiem. Un, ja nākotnē kāds vēlēsies bērniem kaut ko mācīt bērnudārzos un skolās, vecākiem ir jābūt tiesībām pateikt “nē”. Un lai viņu tiesības tiktu nostiprinātas likumā. Es sagatavoju šādu grozījumu, un tas ātri parādījās publiskajā telpā. Bet ar to nepietiek – grozījums ir jāvirza. Es devos uz sarunām ar visiem valdošajiem deputātiem: man bija svarīgi ne tikai runāt tribīnē, bet pārliecināties, ka mans grozījums paliek spēkā un tiek pieņemts.
“Paveicu milzīgu darbu. Un, neskatoties uz skaļajiem sorosistu protestiem, toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš to pasludināja. Tā bija uzvara.”
Un mans grozījums par vecāku tiesībām joprojām darbojas!
– Kurš atklājums pēc darba uzsākšanas Saeimā izrādījās vis... neviennozīmīgākais?
– Reģistrācija Twitter (smejas) un iespēja izlasīt, ko par mani raksta oponenti. Mani nemaz nesāpina, kad kāds mani personīgi mēģina aizvainot. Mani tas netraucē. Šajā ziņā esmu miermīlīga.
Bet, kad cilvēki sāka aizskart manu darbu, kad sāka sagrozīt un apmelot manus grozījumus, es kļuvu nikna. Kad kāds atļaujas sagrozīt patiesību, es neklusēju! Un šie apstākļi mani padarīja par izlēmīgu un drosmīgu.
Tad bija desmitiem citu manu grozījumu un priekšlikumu, notika ikgadējas cīņas ar iestādēm par valsts budžeta nepamatotu tērēšanu, bija publiski aicinājumi KNAB un Valsts kontrolei – ja esi aktīvs opozīcijas deputāts ar skaidru un izteiktu viedokli, tad jauni darbi un jauni izaicinājumi gaida tevi katru dienu, 24/7. Tā divu Saeimas sasaukumu laikā daudziem varēju pierādīt cīņas nepieciešamību, sajust cilvēku atzinību un izpelnīties neatlaidīgu naidīgumu no valdošās varas.
Viena pret visiem? Bija arī tā
– 2020. gadā notika Covid. Un, kad sāka runāt par obligāto vakcināciju, es kā cilvēks, kurš vienmēr ir cīnījies par tiesībām izvēlēties, biju sašutusi par acīmredzamo netaisnību. Īpaši tad, kad valdošās varas iestādes 2021. gada vasarā atnesa uz Saeimu likumu, ka policistiem, skolotājiem un citiem valsts sektorā strādājošajiem vakcinācijai jākļūst par obligātu, bet par nepakļaušanos – atlaišana. Sāku veidot tiešraides no komisijas sēdēm. Rakstīju un runāju par tiem deputātiem, kuri strādāja attālināti un saņēma transporta kompensāciju – es viņiem biju ļoti “neērts” kolēģis.
Mēs ar kolēģiem no opozīcijas bijām sagatavojuši nepieciešamos dokumentus, lai apturētu šo netaisnīgo likumu. Cilvēki to ļoti gaidīja. Taču divas it kā opozīcijas frakcijas vēlāk zaudēja drosmi, un valdošajiem izdevās “izspiest cauri” vakcinācijas likumu.
Es iestājos arī pret kriminālatbildību par vakcinācijas sertifikāta iegādi. Ne tāpēc, ka mudinu pārkāpt likumu vai esmu pret vakcināciju kā tādu. Es cienu cilvēka TIESĪBAS PAŠAM izvēlēties, vai viņam ir vajadzīga tā vai cita vakcinācija un uzskatu, ka valstij nav tiesību piespiest cilvēku veikt jebkādas medicīniskas manipulācijas bez cilvēka apzinātās piekrišanas!
Un vēl jo vairāk, nevar atlaist par “nepareizu” izvēli, atņemt tiesības strādāt, tādējādi nolemjot cilvēku un viņa ģimeni parādu verdzībai vai badam.
Vispār mana aktīvā pozīcija valdošajiem bija “kā dadzis acī”. Tāpēc 2021.gada novembrī 62 deputāti pieņēma unikālu likumu, uz nenoteiktu laiku atstādinot mani no Saeimas darba, tajā brīdi, kad strādāju attālināti (!). Tā nu es kļuvu par vienīgo parlamentārieti pasaulē, kura atteikšanās vakcinēties kļuva par iemeslu īpašam likumam. Gandrīz 5 mēnešus man tika atņemta tribīne, bet es turpināju aktīvi palīdzēt citiem cilvēkiem tiesās. Daudzi procesi joprojām turpinās – cilvēki, kuru tiesības ir pārkāptas, negrasās ar to samierināties.
Nu pašai savu atlaišanas lietu nācās aizstāvēt Satversmes tiesā – process ilga pusotru gadu. Visbeidzot, 2023. gada nogalē Satversmes tiesa atzina manu atstādināšanu par prettiesisku un pret mani pieņemtās tiesību normas par neatbilstošām Satversmei. Citiem vārdiem sakot, likuma brāķis, kuram bija tikai politiski motīvi. Un, pasludinot spriedumu, tiesa teica, ka turpmāk Saeimai pirms šādu emocionālu lēmumu pieņemšanas būtu jādomā par sekām.
Tātad šajā gadījumā valdošie pieņēma veselu likumu, lai personīgi man atriebties, bet mēs uzvarējām un kļuvām par cerību cīņā daudziem, daudziem maniem domubiedriem.
Nākotnes plāni: ticam sev, redzam mērķi
– Partiju “SUVERĒNĀ VARA” izveidojām 2022. gada vasarā un kopš tā laika stabili attīstāmies. Trīsdesmit tūkstoši cilvēku mūs atbalstīja pirmajos darba mēnešos – Saeimas vēlēšanās. Kopš tā laika augam gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi – ir izveidojusies saliedēta aktīvu cilvēku komanda, kuru vieno kopīga izpratne par mērķi. Ar izpratni, ka paļauties uz varu ir naivi un pozitīvas pārmaiņas ir jāpanāk pašiem. Piketos, pašvaldībās, parlamentā un Ministru kabinetā visur skaidri un skaļi paust savu nostāju – un tad šī nostāja tiks respektēta un ņemta vērā.
Tāpēc īpašu nozīmi piešķiram Eiropas Parlamenta vēlēšanām. 20 gadu laikā Latvijas pārstāvji tur sevi praktiski nemaz nav parādījuši – šie Eiropas “valdnieki” par sevi atgādināja tikai kārtējā sasaukuma priekšvakarā.
“Vēlos mainīt šo tendenci – kļūšu ne tikai par īstu Latvijas iedzīvotāju interešu aizstāvi Briseles valsts iestādēs, bet arī iemācīšu strādāt citus deputātus.”
Mūsu partija ir pievienojusies ECPM – Eiropas kristiešu politiskai kustībai -15 ES valstu partiju savienībai, kas aizstāv tradicionālās vērtības: ģimeni, cilvēka brīvu izvēli un valstu suverenitāti. Piemēram, katrai valstij jāsaglabā veto tiesības. Un, ja Eiropa grib unifikāciju, ja mums diktē gurķu formu vai elektrības cenu, tad mums ir tiesības prasīt unifikāciju arī citās jomās: Latvijā ieviest tādas pašas sociālās pensijas kā Nīderlandē vai Luksemburgā. To pirms 20 gadiem solīja valdošie, reklamējot “vienotu Eiropu”. Ir pienācis laiks samaksāt rēķinus.
Mēs zinām, ka mūsu konkurenti, Latvijas valdošās partijas, izmantos bailes un naidu kā aģitēšanas argumentus. Tas nav konstruktīvi. Atgādināsim, ka Eiropas Savienībai ir jāatgriežas pie tā, kam tā radīta – kalpot tautas interesēm.
– Kādas ir sievietes politiķes priekšrocības?
– Vieglumā, lokanībā, radošumā. Vīrieši bieži cīnās, vienkārši tāpēc, ka viņiem ir princips: mirsti, bet neļauj ienaidniekam tevi uzvarēt ne par milimetru, pat ne uz sekundi. Vai viņš tevi aizskar? Iznīcini viņu! Bet es varu viegli ignorēt šādas lietas un turpināt virzīties uz mērķi – man nav svarīgas procesa nianses, bet gan rezultāts. Rezultāts, ko esmu ieskicējusi un par kuru ir jācīnās.
“Un vīrieši bieži zaudē daudz, kad sāk principiāli cīnīties ar oponentu, dažreiz pat triviālā, jautājumā un tikai, lai pierādītu savu pārākumu. Sievietēm ir vieglāk – viņas var vienkārši šajā cīņa neiesaistīties. Peldot garām, var vienkārši piefiksēt “melnajā grāmatiņā” neģēļu vārdus un tikt ar viņiem galā vēlāk (smejas).”
Jautājums Vjačeslavam Stepaņenko:
- Sakiet, kā Jūlija kļuva par partijas vadītāju?
– Tāpēc, ka viņa ir izcila speciāliste, smalka psiholoģe un jūt cilvēkus. Viņai ir spēcīga taisnīguma izjūta – viņa vienmēr būs priekš tautas un par tautu. Jūlija uzņemas visnepopulārākās lietas un aizsargā visneaizsargātākās, visvairāk aizvainotās iedzīvotāju grupas. Aizsargā visneaizsargātākos. Neskatoties uz to, ka viņai tur nebūs nekāda personiska labuma, ne slavas pjedestāla. Un viņa ne no kā nebaidās.
Bet – svarīga piezīme! Viņa nav viena. Viņa sapulcēja domubiedru komandu un piesaistīja līdzīgi domājošus cilvēkus. Darba programmu jau pavisam drīz redzēsiet un novērtēsiet paši!
Jūlijai Stepaņenko ir mērķis. Un galvenais – ir izpratne, kā to panākt.
Autore:Inna Avina
Editor-in-Chief “Люблю”, weekly magazine for women, Editor-in-Chief Люблюlife lifestyle magazine for women.
Editor-in-Chief “Люблю”, weekly magazine for women, Editor-in-Chief Люблюlife lifestyle magazine for women.
